Lapa atjaunota 2017. gada 01. maijā.

Septiņu globusu koncepcija ezoterikā

Sagatavotam lasītājam šajā sadaļā piedāvājam ieskatu ezoteriskās filosofijas daudzglobusu koncepcijā. Jau pašā ievadā noskaidrosim zināmu pretrunu starp septiņu un divpadsmit globusu sistēmām. Iedziļinoties jautājuma būtībā redzams, ka sarežģītā planētas, zvaigznes vai komētas septiņu globusu ideja, kļūst pilnībā izprotama tikai skatot to caur divpadsmit sfērām. Cerams, ka lasītājam palīdzēs tieši šai idejai sagatavotā diagramma>>, kas parāda septiņu globusu pastāvēšanu četros zemākajos ezoteriskajos plānos jeb principos, un pilnu divpadsmit sfēru izvietojumu Kosmiskās dabas pilnos septiņos ezoteriskās esamības plānos.

Pateicība

Ar šo pateicamies Teosofiskās biedrības starptautiskajai pārvaldei Pasadenā, Kalifornijā, ASV (The Theosophical Society International Headquarters – Pasadena, California USA) un Teosofiskās universitātes izdevniecībai ( Theosophical University Press) par atļauju tulkot latviešu valodā un publicēt šeit fragmentus no G. de Purucker, " Encyclopedic Theosophical Glossary"- Teosofiskās enciklopēdiskās vārdnīcas, galvenais redaktors G. de Purucker.


Teosofiskā enciklopēdiskā vārdnīca. Izvilkumi.

Encyclopedic Theosophical Glossary. Copyright © 1999 by Theosophical University Press. Translated by permission.
© Tulkojums latviešu valodā: www.sakralageometrija.lv, 2014.

Planētas ķēde

Katrs kosmiskais ķermenis vai globuss, vai tā būtu zvaigzne, vai planēta, vai miglājs vai komēta, vai atoms, vai elektrons ir salikta būtība, sastāvoša no iekšējām un neredzamām enerģijām un substancēm, un no ārējiem, bieži redzamiem fiziskiem apjomiem. Visi šie elementi kopā, vai tie būtu uzskaitīti kā septiņi vai divpadsmit, ir katras kopā- saturošās būtības vai individuālā dzīvības- centra principi vai elementi. Teosofijā par planētas ķēdi sauc esamību [būtību], kas salikta no septiņiem vai divpadsmit multiprincipu globusiem, un tā tiek uztverta kā vienas planētas ķēdes veselums. Visi debess ķermeņi ir daudzprincipu būtības (veselumi) tāpat kā cilvēks, kas ir lielā Kosmosa maza mēroga kopija, jo Visumā ir viena dzīvība un vienāda likumu sistēma. Katrs Visuma objekts ir tā neatdalāma daļa, tādēļ vienalga, lai kāds būtu kopums, tas miniatūrā ir atrodams katrā sastāvdaļā.

Mūsu Zemes- ķēde ir salikta no septiņiem vai divpadsmit globusiem, no kuriem tikai viens- mūsu fiziskā Zeme eksistē šajā plānā. Tā ir uztverama ar mūsu sajūtu aparātu tāpēc, ka šis aparāts ir attīstīts, lai izzinātu zemes plānu, un nevienu citu. Bet visus zemes ķēdes globusus dzīvības viļņi secīgi iziet no globusa uz globusu, sekojot viens otram un iegūstot enerģijas, matērijas un apziņas pieredzi visos atšķirīgajos plānos un sfērās, ko šī ķēde satur.

Ierobežosim mūsu izskaidrojumu tikai ar septiņiem manifestētajiem globusiem no pilnajiem divpadsmit. Saskaņā ar vienu diagrammas attēlojumu, bez Zemes pastāv vēl seši citi globusi, pa diviem katrā no trim Saules sistēmas plāniem, kas smalkāki par fizisko. Katrs no šiem trīs augstākajiem plāniem vai Pasaulēm ir smalkāks par zemāk esošo plānu vai pasauli. Mūsu Zemes- globuss ir ceturtais un vismateriālākais globuss no visiem izpaustajiem Zemes ķēdes globusiem. Trīs globusi ievadīja mūsējo pa lejupejošo jeb ēnojošo loku, un trīs globusi sekos pa augšupejošo jeb apgaismoto evolūcijas loku.

Globuss

Katras planētas vai zvaigznes, kas katra ir salikta no vairākiem globusiem, uzbūves vienība, un savā kopumā atbilst planētas vai zvaigznes ķēdei. Turklāt pavadoņiem, miglājiem un komētām arī ir septiņ-dalīta vai divpadsmit-dalīta uzbūve, tāpat kā cilvēkam, kas ir Kosmosa mazā kopija. Šie globusi ir analoģiski cilvēka uzbūves monādiskajiem centriem. Septiņi izpaustie globusi četros zemākajos Kosmiskajos plānos ērtības labad ir uzskaitīti kā A, B, C, D, E, F, G, taču dažkārt atsauces ir izdarītas mistiskākā veidā kā uz globusiem no "A līdz Z", saprotams, dodot mājienu par visiem ķēdes globusiem. Ņemot vērā septiņus kosmiskos plānus, tiek doti divpadsmit globusi. Šie globusi ir saistīti ar septiņām vai divpadsmit svētajām planētām un ar divpadsmit zodiaka zvaigznājiem.

Tādu dažādu miriāžu jeb valstību kā elementāļu, minerālu, dzīvnieku, cilvēku vai dēvu dzīvības viļņi, apļo pa šiem globusiem septiņos lielos ciklos, ko sauc par apļiem. Katrs dzīvības vilnis secīgi vispirms iet uz globusu A, iziet tur savu dzīvības ciklu, un tad ar laiku pāriet uz globusu B, bet tikmēr, sekojošais dzīvības vilnis, iet uz globusu A, un tā tālāk- cauri visai sērijai. Mūsu planētas ķēdē globuss D ir mūsu Zeme. Trīs globusi to ievadīja lejupejošajā lokā un trīs globusi sekos evolūcijas augšupejošajā lokā- attiecīgi šeit manifestējot septiņus globusus. Ikvienas valstības jeb dzīvības viļņa iziešanu caur septiņām pamatrasēm uz kāda no globusiem sauc par globusu- apli.

Globuss- aplis

Teosofiskajā terminoloģijā viena dzīvības viļņa iziešana caur septiņām pamatrasēm uz viena globusa. Septiņi (desmit vai divpadsmit) globusi- apļi, katrs uz sava planētas ķēdes globusa, tiek saukts par planētas apli.

Dzīvības vilnis

Katra no atšķirīgajām monāžu miriāžu klasēm vai grupām, uzskatāma kā sastāvoša no 7, 10 vai 12 daļām. Katra klase sastāv no monādēm 7, 10 vai 12 attīstības pakāpēs. Desmit klases jeb dzīvības viļņi sastāv no trim elementāļu, minerālās, augu, dzīvnieku, cilvēku un trim dhjāni čohanu [1] valstībām. Būtņu miriādēm veidojot dzīvības vilni, vienības, kas iegūtas no iepriekšējās, tagad nedzīvās planētas, sajūt impulsu ieiešanai nākamajā evolūcijas ciklā, un tās regulārā secīgā kārtībā apļo no globusa uz globusu pa visu planētas ķēdi, ko tām ir sagatavojušas trīs elementāļu klases jeb miriādes. Elementāļus var uzskatīt gan kā dzīvības viļņu priekštečus, gan kā šo viļņu sastāvdaļu. Katrs dzīvības vilnis iziet septiņas reizes pa planētas ķēdes septiņām sfērām. Mūsu aplī vispirms, apļojot caur lejupejošo loku, līdz tiek sasniegts evolucionārās kustības pamats ceturtā apļa vidū un tad, paceļoties pa augšupejošo loku, tādejādi tāds aplis iziet caur visiem septiņiem kosmosa elementiem. Katra dievišķa, garīga, mentāla, dvēseliska, astrāla un pat fiziska esamība nepārtraukti progresē caur septiņiem kosmiskajiem elementiem uz dzīvības viļņa pirmsākumu. Dzīvības viļņi seko viens otram secībā no viena planētas ķēdes globusa uz nākamo planētas ķēdes globusu, taču augšupejošā loka virziena laikā un pirms ir sasniegts septītais globuss, uz zemākajām valstībām iedarbojas aizkavēšanas likums tādā veidā, lai visas septiņas klases nobeigtu savu apli uz pēdējā globusa vairāk vai mazāk vienā laikā. Tas nobeidz ķēdi- apli, un tam seko ķēdes mazā nirvāna. Laika periods, kurā dzīvības vilnis pabeidz savu evolūciju caur septiņām pamatrasēm uz viena ķēdes globusa, ir globuss- aplis.

Terminus- apļi, rases, dzīvības viļņi, var pielietot vēl lielākai evolucionārai riņķošanai, attiecinot uz saules sistēmu kā kopumu un pat galaktikām.

Aplis

Savienojumā ar planētas ķēdi, kad jebkuras planētas dzīvības vilnis iziet caur septiņām pamatrasēm uz kāda no globusiem. To sauc par globusu- apli. Taču dzīvības vilnis iziet pēc kārtas arī caur septiņiem vai divpadsmit globusiem, sākot ar globusu A, un pēc starp- globusu miera [perioda] pāriet uz globusu B nākamajā zemākajā apakšplānā. Tad līdzīgā veidā uz globusu C un pēc tam uz globusu D, kas ir šīs planētas ķēdes zemākajā plānā. Pēc tam augšupejot, tādā pat veidā iziet caur trim augstākiem globusiem E, F un G. Cikls no šiem septiņiem vai divpadsmit globusiem tiek saukts par planētas apli. Pēc apļa noslēguma un pirms sākas otrais aplis, kas, salīdzinājumā ar pirmo apli, tiek veikts augstākā evolūcijas līmenī, iestājas planētas vai ķēdes nirvāna.

Septiņi planētas apļi atbilst vienai kalpai, manvantarai vai Brahmā dienai. Kad septiņi planētas apļi (49 globusi- apļi) šādā veidā ir pabeigti, tad tā rezultātā seko vēl augstāka nirvāna nekā tā, kas notika starp globusiem G un A pēc katra planētas apļa. Šī augstākā nirvāna ir atbilstoša planētas ķēdes pralaijai [2], kas ilgst, kamēr izveidojas jauna planētas ķēde; tā satur tās pašas dzīvo būtņu miriādes, ko iepriekšējā ķēde.

Kad septiņas šādas planētas ķēdes ar to dažādajām kalpām, manvantarām vai pralaijām ir pagājušas, tad šis septiņkārtīgais lielais cikls ir viena solārā manvantara, un tad solārā sistēma ieslīgst solārajā vai kosmiskajā pralaijā.

Ir ārējie apļi un iekšējie apļi. Iekšējo apli ietver dzīvības viļņa pāreja jebkurā no planētas ķēdēm vienu reizi no globusa A līdz G vai no pirmā globusa līdz divpadsmitajam, un tas planētas manvantarā notiek septiņas vai divpadsmit reizes. Ārējais aplis ietver planētas ķēdes dzīvības viļņa kopuma pārejas līdz ar solārās sistēmas riņķojumu no vienas no septiņām svētajām planētām līdz citai noteiktā virknējuma secībā. Un tā septiņas vai divpadsmit reizes. Ārējais aplis atbilst diviem dažādiem gadījumiem: 1) lielajam ārējam aplim, kura laikā garīgā monāde katrā planētas ķēdē uzturas dažādu laiku; 2) un mazajam ārējam aplim, kas ir monādes pēcnāves ceļojums pēc individualitātes nāves uz katru no planētu ķēdēm, taču šajā gadījumā tās uzturēšanās katrā ķēdē ir relatīvi īsa.

Pirmais aplis

Pirmais monāžu miriāžu evolucionārais cikls caur visiem planētas ķēdes globusiem. Globuss- aplis sastāv no dzīvības viļņa septiņiem atbilstošiem apļojumiem uz kāda no planētas ķēdes globusiem. Cilvēku dzīvības viļņa gadījumā šie apļojumi tiek saukti par pamatrasēm.

Pirmā apļa gadījumā evolucionārā procedūra ir atšķirīga no visiem vēlākajiem apļiem, jo monāžu miriādēm pašām ir jāpiešķir aprises savas dzīves ietvariem- šīs mājas kļūs par planētas ķēdes globusiem. Tādējādi, kad pirmās miriādes ir pabeigušas savus septiņus apļojumus pa globusu A, lielākā daļa no monādēm, aptur doto dzīves laiku, un ar pievilkšanos pāriet no globusa A uz gaidošo laija [3] centru nākamajā kosmiskajā plānā. Caur šo laija centru globuss B ienāk izpausmes pirmajās fāzēs, jo pirmās miriādes šeit dodas caur saviem septiņiem evolucionārajiem apļojumiem. Kad septītais apgrieziens ir pabeigts, tad pirmo monāžu miriāžu dzīvību pārpalikums pāriet uz vēl zemāka kosmiskā plāna laija centru, kur globuss C sāk savas manifestācijas pirmās aprises. Līdzīgā veidā tiek izveidoti ķēdes atlikušie globusi- D, E, F, ...Z. Katra no desmit miriādēm tādā veidā atstāj sev individuāli raksturīgo struktūru vai pazīmi uz katra no globusiem.

Pirmajā aplī augstākās monādiskās miriādes strādā kopā ar zemāko monāžu valstību, lai pēc kārtas izveidotu katra globusa sākotnējo struktūru, liekot pamatus visiem starpposmu monādiskajiem pulkiem uz kā uzbūvēt pabeigtu to, kas beigās kļūs par pilnībā izpaustu globusu. Tā katrs monāžu pulks pirmajā aplī katrā globusā iegulda sev raksturīgos elementus, jo dzīvības viļņu monāžu miriādes, izejot caur laija centriem, seko viena otrai secīgā kārtībā. Šādā veidā globusi paši kļūst par piemērotām dzīves vietām atbilstoši dzīvības viļņu iemītnieku klasēm.

Cilvēku valstības monādes pirmajā aplī iziet cauri visām valstībām un formām. Uz D globusa (mūsu Zemes) pirmā apļa pirmajā pamatrasē, cilvēks bija ļoti ēterisks, kaut gan kā mēs teiktu neizbēgami "ne- intelektuāls", taču garīgs.

Zemes ķēdes globusi pirmajā aplī bija pirmajā vai elementārajā rūpa [4] stadijā- stāvoklī, kas ir pilnīgi atšķirīgs no visa, ko mēs pazīstam šodien. Pirmā apļa laikā, kas sekoja pēc trim sākotnējiem elementāļu apļiem, tika attīstīts viens kosmiskais elements- uguns. Izpaustais materiālais uguns, kādu mēs zinām, nekļuva (nebija) redzams, jo šis pirmais uguns var tikt aprakstīts kā auksts un spīdošs. Tādējādi pat blīvākais globuss (globuss D), kaut arī bija izveidojies par sfēru, bija bez masīvuma (blīvuma) vai citām īpašībām, izņemot aukstu starojumu. Citi kosmiskie elementi attīstījās sekojošajos apļos līdzīgā veidā.

Otrais aplis

Dzīvības viļņu evolucionārais cikls- vienu reizi apkārt visai planētas ķēdei, ir nosaukts par apli. Ievērības cienīga atšķirība starp pirmo apli un visiem sekojošajiem apļiem ir tā, ka pirmā apļa laikā visi dažādu veidu ietērpi, ko lietoja attīstošās monādes, grupētas kā dzīvības viļņi vai arī nē, bija būvētas kā vienkārši uzmetumi; savā pirmajā ciklā monādes nodarbojās ar garīgi- ēteriska rakstura formu būvēšanu. Tas attiecas ne tikai uz pašiem planētas ķēdes globusiem, bet arī uz dažādajiem ķermeņiem, kuros manifestējās dzīvības viļņu individuālās monādes. Daži no šiem ķermeņiem palika uz katra ķēdes globusa un kļuva par šistas[5] (pārpalikumi), kad viņu atbilstošais dzīvības vilnis pārgāja uz secībā nākamo globusu; un šāda procedūra sākās pirmajā aplī. Šie palikušie ietērpi vai šistas, ir gatavas evolucionārās tipveida formas, kad ienākošā dzīvības viļņa monādes, pēc apiešanas apkārt ķēdei, atkal ieies dažādos globusos. Dzīvības viļņu monādes, kas atgriežas, sevi caurcaurēm iemieso šistās un uz katra globusa ir sākums dažādām pamatrasēm. Pēc pirmā apļa beigām evolūcija iziet cauri šim procesam, tādējādi izvairoties no tā, kas citādi būtu ienākošo dzīvības viļņu monāžu vajadzība būvēt ķermeņus no paša pamata- šistas, kas ir relatīvi augsti attīstīti ķermeņi, jau gaida pirmās monādes no dažādajiem dzīvības viļņiem.

Attiecībā uz cilvēku valstības stāvokli otrajā aplī. Cilvēks "joprojām ir gigantisks un ēterisks, taču augumā cietāks un vairāk sablīvēts ķermenī- vairāk fizisks cilvēks, vēl aizvien mazāk inteliģents nekā garīgs, jo prāts ir lēnāka un sarežģītāka evolūcija nekā fiziskais augums un prāts negrib tik strauji attīstīties kā ķermenis" (Mahātmu vēstules 87. lpp.[6])

Otrā apļa laikā pat Zemes ķēdes globuss D nav ieguvis tagadējo raupjo konsistenci, bet ir ēteriskas rakstura, kaut gan vairāk blīvs un smagāks kā pirmajā aplī. Tā raksturīga iezīme bija gaisīgums- tas elements "kura tīrība nodrošināja dzīvības nepārtrauktību tam, kas to gribēja lietot... "No otrā apļa Zeme, kas līdz šim bija auglis Telpas matricā, uzsāka savu patieso eksistenci: tā bija attīstījusi individuālu sajūtošu dzīvību, tās otro principu (gaisu)." (SD I, 260[7]).

"Matēriju otrajā aplī... var tēlaini attēlot kā divdimensionālu...vienādu ar otro vielas raksturojumu, kas atbilst otrajai uztveres spējai vai sajūtām cilvēkā. Bet šīs divas saistītās evolūcijas pakāpes attiecas uz procesiem, kas noris viena apļa robežās." (SD I, 252) Pastāv arī atbilstība starp cilvēka principu evolucionāro attīstību un apļiem, un tad otrais aplis ir saistāms ar cilvēka otrā principa attīstību no viņa septiņkārtu vai divpadsmitkārtu aspektiem.

Trešais aplis

Dzīvības viļņu monāžu miriādes trešā apļojuma laikā ap planētas ķēdes globusiem rīkojas pēc tādas pašas galvenās tendences kā otrā cikla laikā, taču ar evolucionārajam svētceļojumam pievienotu trešās īpatnības attīstīšanu. Zemes ķēdes globuss D vēl nav sasniedzis patlabanējo raupjo konsistenci, jo trešais elements- princips (ūdens) ir evolucionārās attīstības procesā; tādējādi globusam ir raksturīga ūdeņaina daba.

Šajā periodā pat pašas attīstītākās lunārās ķēdes monādes, kas vada un pārstāv cilvēku valstību, ir sasniegušas "cilvēka uzdevuma" stāvokli un tām ir lielas pērtiķveida formas, tomēr tās nav mērkaķi jebkādā šā vārda nozīmē, jo tie, ko mēs tagad pazīstam kā pērtiķus un mērkaķus ir attīstījušies no cilvēka dzimtas vēlākām nepilnīgām atvasēm, un tas notika pašreizējā ceturtajā aplī. Šie trešā apļa cilvēki bija "ar nepiemērotām rūpām salīdzinot ar brāļiem no piektās" (SD II, 57)- attiecībā uz monāžu vai manasaputru [8] piekto klasi.

Trešā apļa beigās priekšā ejošās monādes savā iedabā un raksturojumā jau bija cilvēciskas, un atradās ceļa priekšgalā uz ceturtā apļa patiesu cilvēciskumu, un tādēļ bija mazāk progresējušo cilvēka monāžu ceļveži, kad tās nokļuva pēdējos ciklos, lai inkarnētos ceturtajā aplī. Šīs avangarda monādes dažkārt tiek sauktas par Jogas Dēliem. Attīstībā esošajām cilvēciskajām monādēm intelektuāla un morāla atbildība parādās tikai tad, kad iemiesojumā ienāk prāts, kas vairākumam cilvēcisko monāžu notiek tikai ceturtā apļa trešās pamatrases laikā. Trešā apļa laikā dažas monādes sasniedza patiesu intelektuālas un morālas atbildības stāvokli, un nākamajā aplī šie paši priekšgājēji bija atraisījuši prāta, izvēles spējas un atbildību. Trešā apļa laikā : "Viņam tagad bija teicami sacietējis jeb sablīvējies ķermenis sākumā gigantiska pērtiķa formā, un vairāk prātīgs (vai drīzāk viltīgs) nekā garīgs. Jo lejupejošajā lokā viņš tagad bija sasniedzis punktu, kur viņa pirmatnējais garīgums bija aptumšots vai pārklāts ar dzimstošu mentalitāti. Trešā apļa otrajā pusē viņa gigantiskais augums samazinājās, ķermenis pilnveidojās struktūrā..., un viņš kļuva vairāk racionāla būtne, taču vēl joprojām vairāk pērtiķis nekā Dēva cilvēks" (Mahātmu vēstules 87.-88. lpp.)- tas ir, manas (prāts) vēl nefunkcionēja. Tādējādi, lai gan trešā apļa priekšgājēji (celmlauži) bija uzskatāmi kā patiesi humāni, tomēr lielākā daļa cilvēku valstības bija sākotnējā saprāta un morālās atbildības attīstības posmā. Prāts tikai nupat bija sevi sācis parādīt, un tādējādi cilvēki bija vairāk viltīgi nekā intelektuāli, vairāk instinktu vadīti nekā garīgi.

Cita trešā apļa dzīvības viļņu evolūcijas fāze saistāma ar lielu dažādu dzīvnieku formu izplatīšanos, kas notika dažādu dzīvības- centru iekšējo dzinuļu neaptverama spiediena dēļ , lai sevi izpaustu atbilstošajās evolucionārās atklāšanās stadijās. Tomēr tam, ko mēs šodien saucam par zīdītāju uzkrājumiem, bija daudz vēlāka attīstība, jo tie parādījās ceturtā apļa laikā; taču jau trešā apļa pēdējā daļā bija arī zīdītāju priekšgājēji. Turklāt visas šo dažādo krājumu vai grupu attīstībā iesaistītās būtnes radās no astrālajiem modeļiem, ko nometa trešā apļa cilvēks. Tagadējie "abinieki, putni, reptiļi, zivis utt. ir trešā apļa rezultāti, astrālajām fosilajām formām saglabājoties Zemes auriskajā apvalkā un projicējoties fiziskajā objektivitātē; tam ceturtā apļa laikā sekoja pirmie Laurentisko klinšu [Amerikas pirmstkontinenta] nogulsnējumi" (SD II, 684)

Ceturtais aplis

Katra dzīvības viļņa apļošana caur planētas ķēdes globusiem ceturto reizi ir ceturtais aplis. Ceturtā apļa viduspunkts ir planētas manvantaras pagrieziena punkts. Pirms šī punkta monāžu miriādes nodarbojas ar riņķošanu pa lejupejošo loku, karmiski attīstot materiālos ietērpus caur gara klēpi. Ceturtajā aplī uz globusa D, ceturtās pamatrases laikā, tiek sasniegts šīs manvantaras viduspunkts, jo dzīvības viļņu nokāpšanā ir sasniegts zemākais punkts un pēc tam monādes sāk izvērsties augšup pa augšupejošo loku: matērijas involūcija un gara evolūcija.

Ģeoloģiskie laikmeti (ēras) ir dabas evolucionāro spēku darbības rezultāts mūsu ceturtajā aplī, un katrs no ķēdes globusiem, ieskaitot globusu D, ir raksturīgs ar kādu atšķirīgu aspektu un konsekvenci katrā no trim iepriekšējiem apļiem. Katrs aplis attīsta kosmisko principu, un ceturtais elements- zeme, ir attīstības procesā ceturtajā aplī. Trīs iepriekšējie apļi attīstīja uguni, gaisu un ūdeni. Šie elementi nav jāsaprot to populārajā nozīmē, bet gan jēgā, kādā tie tika lietoti arhaiskajā filosofijā. Tādējādi ceturtais aplis "transformē mūsu globusa gāzveida fluīdus un plastiskā formas cietās, garozveidīgās, masīvās materiālās sfērās, kurās mēs dzīvojam" (SD I, 260)

Dabiski, ka ģeoloģiskās izmaiņas, ko globuss pārcieta līdz mūsdienām prasīja daudzus jo daudzus gadu miljonus, jo, piemēram, nogulsnēšanās uz globusa D šajā aplī sākās vairāk kā 320 miljonus gadu atpakaļ. Sedimentācija (nogulsnēšanās) attiecas uz minerālu dzīvības viļņa parādīšanos uz globusa D pēc priekšdarbu pabeigšanas ceturtā apļa laikā no trīs iepriekšējo elementālo valstību puses. Pēc minerālās valstības iziešanas caur septiņiem apļojumiem, tās dzīvību pārpalikumi pārgāja uz sekojošo globusu E un augu valstības dzīvības vilnis parādījās uz globusa D; pēc augu dzīvības viļņa nāca dzīvnieki un pēc dzīvniekiem parādījās cilvēki, kam pēc kārtas sekos trīs Dhjāni-čohaniskās [1] valstības.

Cilvēka posma sākumā ceturtajā aplī uz globusa D lunārie Pitri [9] vai cilvēciskās monādes projicē savus astrālos dubultniekus no ķermeņiem, kurus šie Pitri bija attīstījuši trešā apļa laikā un "tā ir šī smalkā, precīzā forma, kura kalpo kā modelis ap kuru Daba būvē fizisko cilvēku" (SD I, 180). Cilvēcisku dzīvības vilnis uz šī globusa ir noslēdzis savu ceturto pamatrasi un tagad ir sasniedzis piektās pamatrases viduspunktu. Cilvēka blīvākais fiziskās attīstības punkts jau ir šķērsots, un ķermenim kopš šī brīža ir jāattīstās pieaugošā izsmalcināšanās un ēterizēšanās virzienā.

Ceturtā apļa laikā ceturtais princips kāma (vēlmes) būs pilnībā attīstīts kā cilvēkā tā pasaulē. Cilvēks kļūs patiesi humāns ar intelektuālu apgaismotību caur agrīno cilvēci ar manasaputru nolaišanos šajā aplī. Šis dižais notikums noritēja trešās pamatrases laikā.

Attiecībā uz dzīvnieku valstību: manvantaras[10] vidus punktā "durvis" uz cilvēku valstību automātiski aizveras, jo tad sākas augšupejošais loks, t.i., visām monādēm, kas nav sasniegušas evolūcijas stāvokli, kurā tās varētu turpināt attīstību, ieejot cilvēku valstībā, turpmākajos trīs ar pusi apļos jāpaliek zemākajās valstībās. Šajā aplī parādās visi dzīvnieki- zīdītāji, taču pirmais zīdītājs uz šā globusa bija pats cilvēks, bet zīdītājdzīvnieki bija ļoti agrs atdalenis vai specializācija no nodalīšanās, kas radās cilvēku ciltī.

Attiecībā uz augu valstību: veģetācija ēteriskajā formā sākās pirms tā, ko mēs dēvējam par Pirmatnējo Laikmetu [paleozojs?], turpinoties arī caur Mezozoja ēru, kuras laikā tā sabiezēja līdz mūslaiku [stāvoklim]. Augu valstība sasniedza savu pilnīgāko fizisko uzplaukumu Mezozoja [?] agrākajā daļā, un, iespējams, pat Paleozoja [?] vidējā un pēdējā daļā, tur kur tagad tiek atrastas lielās akmeņogļu nogulas.

Piektais aplis

Piektais monāžu miriāžu apļojums ap planētas ķēdes globusiem. Tā kā cilvēce tagad ir uz ceturtā jeb D globusa, ceturtajā aplī un piektajā pamatrasē no septiņiem zemes ķēdes izpaustajiem globusiem, tad laika posms pirms piektā apļa sākuma ir simtu miljonu gadu tālā nākotnē. Tomēr nedaudzi "piektapļinieki"- visvairāk attīstītās individualitātes no cilvēku dzīvības viļņa-, ir spējīgas izpausties uz mūsu globusa kā priekšgājēji (celmlauži). Taču "Sešapļnieki" ir neiedomājami reti.

Katrs aplis ienes jaunu evolucionāru attīstību uz katra no zemes ķēdes globusiem un fundamentālas izmaiņas fiziskajā, psihiskajā, mentālajā, intelektuālajā un garīgajā cilvēka uzbūvē. Manasa princips (piektais jeb saprāta princips) līdz piektā apļa beigām būs pilnībā attīstīts, bet atbilstošie cilvēka uzbūves aspekti tiks attīstīti mazākā mērā ceturtā apļa sestajā un septītajā pamatrasē. Kaut gan lielākais vairums cilvēku šajā nākotnes aplī būs daudz vairāk attīstīti kā mūsdienu ceturtā apļa cilvēce, tomēr uz mūsu globusa piektajā aplī notiks tas, ko teosofiskā literatūra sauc par "izvēles momentu (brīdi)". Tajā laikā monādēm, kas turpinās pacelties pa augšupejošo loku, savā izvērstajā evolūcijā jāsasniedz noteikts punkts, kas atļaus turpināt to veiksmīgu augšupvērstu evolucionāru ceļojumu uz garu. Monādes, kuras nevarēs sasniegt šo evolucionāro stāvokli, un kurām tādēļ nebūs iespēju turpināt augšupejošo loku, tiks piespiestas gaidīt līdz nākošajai manvantarai , un tas ir zaudējums iespējamajai evolūcijai un laikam daudzu simtu miljonu gadu garumā.

Katrs aplis arī izraisa kāda kosmiskā elementa- principa evolucionāru attīstību, un piektais aplis ievedīs izpausmē piekto kosmisko elementu - ēteri (aiteru), kas tajā laikā būs pat daļēji manifestējies globusa atmosfērā. Tad mūsu globusa matērijai būs raksturīga caurlaidība, un blīvās formas cilvēka uztverei parādīsies kā kaut kas dabā līdzīgs biezai miglai. Piektajam elementam tad būs dominējoša ietekme uz piekto apli.

Sestais aplis

Sestais dzīvības viļņu apļojums ap planētas ķēdes globusiem. Sekojot kosmisko elementu- principu evolūcijas virknei, kas bija attīstījušies piecos iepriekšējos apļos, tiks manifestēts sestais kosmiskais elements, taču nav doti nekādi mājieni uz tā dabu, kā izņemot tā nosaukums- Puruša[11] šakti [12] (Mahātmu vēstules, 91.lpp) "No otrā apļa Zeme, kas līdz šim bija auglis Telpas matricā, uzsāka savu patieso eksistenci: tā bija attīstījusi individuālu sajūtošu dzīvību, tās otro principu (gaisu). Otrais atbilst sestajam (principam); pēdējais [sestais[13] ] ir mūžīgs, citi- īslaicīgi" (SD I, 260).

Cilvēka sestais princips (buddhi) šajā tik tālajā laikā būs relatīvi pilnīgi attīstīts. Cilvēce tad kļūs par buddhu ģimeni, jo Gautāma Buddha ir zināms kā sestā apļa cilvēks. Pat cilvēka fiziskais ķermenis būs ievērojami izmainījies un uz apļa beigu pusi kļūs olveida vai globusa veida, kas izstaros gaismu.

Septītais aplis

Pēdējais izpaustais aplis dzīvības evolucionārajā ciklā, kad dzīvības viļņi virzās pa planētas ķēdi. Kaut gan maz kas ir pasakāms attiecībā par cilvēces stāvokli septītajā aplī, šī apļa cilvēki būs veiksmīgi savienojušies ar savu sesto principu (Buddhi), un septītajā aplī septītais princips būs dominējošs- tad dzīve uz zemes, salīdzinot ar pašreizējo izpratni, būs brīnišķīga. Tikai septītajā pamatrasē septītajā aplī cilvēciskās būtnes kļūs par patiesi un galīgi attīstītu septiņkārtīgu būtni: tad viņi sasniegs dhjāni- čohanisko evolūcijas pakāpi.

Tāpat kā katrā no iepriekšējiem sešiem apļiem attīstījās kāds kosmiskais elements- princips, tā izpausmē ienāks arī septītais elements; mēs varam iegūt kādu nojēgu par tā dabu pēc nosaukuma: Ādi- tattva [14]. "Zeme pret cilvēku, iepretim tagadējam, sasniegs savu patiesi pilnīgo formu- savu ķermeņa apvalku, tikai aptuveni septītajā aplī uz manvantaras beigām"(SD I, 260). Ilgi pirms zeme sasniegs septīto apli, mūsu Mēness- Zemes māte, izzudīs kosmiskajā ēterī un putekļos. Savukārt, mūsu zeme pēc sava septītā apļa kļūs par Mēnesi kādai planētas ķēdei nākotnē.

Kad monāžu miriādes nobeidz apļošanu pa planētas ķēdes septiņiem izpaustajiem globusiem, katrs globuss pēc kārtas (sākot ar globusu A) ieiet pralaijas stāvoklī, un to veidojušie spēki ar augstākajām substancēm, tiek pārvietoti uz laija centru. Tur tie saglabājas status quo līdz pienāk laiks manifestēties jaunai planētas ķēdei. Šie laija centri ir attiecīgi galvenie (fokusa) punkti jaunas planētas ķēdes globusu dzimšanai.

Iekšējais aplis

Teosofiskajā literatūrā desmit monāžu klašu jeb monāžu miriāžu iziešana caur visiem globusiem, kas sastāda planētas ķēdi. Iekšējais aplis sākas uz augstākā globusa un turpina tā progresu ap un caur katru no tiem, pabeidzot ciklu atkal pie tā paša globusa, kur tas iesākās. Tādu pašu ceļojumu garīgā monāde pārdzīvo pēc nāves. Tāds pilns dzīvības viļņu riņķojums uz katra no visiem planētas ķēdes globusiem tiek saukts par planētas apli vai ķēdi- apli, turpretim dzīvības viļņa pilna cauriešana uz viena globusa pirms došanās uz nākamo globusu tiek dēvēta par globusu- apli. Septiņi vai divpadsmit šādi globusi- apļi sastāda vienu planētas apli. Katrs dzīvības vilnis uz katra globusa veic septiņus ciklus, kas tiek saukti par pamatrasēm.

Apļa- manvantara

Dzīvības viļņu vienas aprites [cirkulācijas] periods ap planētas ķēdi no pirmā globusa līdz pēdējam, aptuveni 308 448 000 gadu. Tas ir viena septītā daļa no Brahmā Dienas.

Pamatrase

Galvenais cilvēku dzīvības viļņa sērijveida sadalījums uz kāda no planētas ķēdes globusiem; piemēram, mūsu D globusa pamatrases ir trešā- Lemūriešu, ceturtā- Atlantu un tagadējā- piektā. Katra šāda pamatrase ietver daudzas un dažādas rases (kā vārds "rase" tiek saprasts vispārīgā nozīmē). Visas mūsdienu dzīvās cilvēciskās būtnes ir daļa no piektās pamatrases. Katrs dzīvības vilnis, kad tas uz viena globusa pabeidz septiņu pamatrašu ciklu, pārceļ dzīvības enerģiju uz nākamo globusu, pēc kā uz attiecīgā globusa sākas tā pati septiņu pamatrasu secība. Tā katram planētas ķēdes globusam ir septiņas pamatrases, kas kopumā izveido vienu globusu- apli, bet viss septiņu globusu- apļu cikls sastāda vienu planētas apli.

Pirmā pamatrase-

ceturtajā aplī uz mūsu Zemes globusa D, ko sastādīja lunāro pitri emanācijas, kas radās čājā [15]- dzimšanas [16] procesa rezultātā. Ēteriskie lunārie pitri izveidojās no pašu "ēnām" vai ietērpiem, kas bija milzīgi olveidīgi apjomi no mums caurspīdīgas smalkas astrālās substances, un tikai ar rudimentiem vai krāsu tipiem. Tie iekšpusē bija garīgi un ēteriski, un vairāk ēteriski sabiezināti no ārpuses, līdz šim pārvaldoši latentu un neaktīvu inteliģenci, un tādēļ vēl bez valodas; sastādīti no visiem elementiem, bet pagaidām bez izpausta dzīva saprāta uguns. Viņu dzīves vieta bija "Mūžīgā Svētā Zeme" ziemeļpola rajonā, kur tie pirmo reizi parādījās septiņos dažādos daudzmaz noteiktos apvidos. Agrīnajos periodos viņu vairošanās metode bija pārtapt savā pēcnācējā pēc vienas formas. Vēlāk rase sevi atražoja ar dalīšanos; visos šajos gadījumos neiestājās indivīda nāve, jo persona kļuva par sevis paša pēcnācēju; tam par paraugu noder zināmas šodienas elementārās dzīvības formas. Šī rase apdzīvoja globusu, kad tas bija vairāk ūdens nekā zeme, un rases iznīcināšana notika ar uguni.

Lai gan pat šajā pirmajā pamatrasē, kurā vēl nebija izpaudies individualizēts saprāts, jo formas vēl nebija gatavas ietvert inteliģenci, visā plašajā rases grupā tomēr bija zināmi augstākie pārstāvji, kas atklātas manasa īpašības dēļ, jau bija saprātīgi. Viņu vairāk attīstītais evolūcijas stāvoklis veicināja ēteriska vai smalka rakstura psiholoģiska starpniekaparāta izveidošanos starp pieļauto domas vai apziņas pārraidi no monādes uz fizisko ietvaru. Šīs, neraugoties uz daudzumu, salīdzinoši nelielais apzinīgo būtņu skaits, bija pirmās manasaputru inkarnācijas, tādēļ bija augstākas un vairāk attīstītas, un rezultātā tās bija vadītāji un aizbildņi šīs rases neizglītotam vairākumam.

Otrā pamatrase

Tāpat kā Zemes ķēdes D globusa tagadējā apļa pirmā pamatrase, arī otrā bija astrāla taču nedaudz blīvāka, fiziskotāka jeb materializētāka. Ķermeņi bija atšķirīgi no tā, ko tagad uzskata par cilvēku, taču nedaudz atgādināja želatīnveidīgas, šķiedrveidīgas, želejam līdzīgas cilvēka aprises, pagaidām bez attīstītiem kauliem, orgāniem, matiem vai īstu ādu. Vairošanās bija ar pumpurošanos kā tas šodien ir sastopams pie zemākiem organismiem. Rases vidū šie pumpuri kļuva daudzskaitlīgi un process sāka mainīties uz kaut ko līdzīgu sēklu un sporu izsviešanai vai vitālo sviedru pilienu izdalīšanai. Šīs būtnes bija bezprātīgas, amorālas un nevainīgas, savu garīgo instinktu neapzināti vadītas; tomēr lielā mērā drīzāk zemāko nevis garīgo impulsu ietekmētas- kaut kas līdzīgs šodienas dzīvniekiem. Tā kā līdz šim manasaputru (saprāta dēlu) intelektuālais uguns ar viņiem vēl nebija savienojies , tad viņos nebija darbīga mentalitātes tilta starp garu un matēriju.

Trešā pamatrase

Periods, kad cilvēka evolūcija iziet cauri stāvoklim, kas līdzīgs trešajam aplim, tikai iezīmēts ar faktu, ka tas attiecas uz ceturto apli [17] . Trešās pamatrases sākums datējams ar laiku pirms kādiem 22 - 23 miljoniem gadu, un laikmets pirms 18 miljoniem gadu teosofiskajos rakstos ir norādīts kā prāta atmošanās un dzimumu sadalīšanās laiks ap vai nedaudz pēc trešās pamatrases viduspunkta. Pēdējais datējums saskaņā ar Blavatskas ģeoloģijas laiku ir saistāms ar vēlo triasa periodu vai agro juras periodu.

Ģeogrāfiskais apgabals bija zināms kā milzīgais Lemūrijas kontinents un nomaļās salas, dažas pat puskontinenta izmērā; un tāpat kā citām nepāra skaita rasēm, šajā ģeogrāfiskajā sadalījumā ūdens laukums dominēja pār sauszemes platībām, un tā sagraušana beigās nāca caur uguni.

Pusastrālo cilvēku ķermeņu šķiedrveidīgā un bezkaulu struktūra otrās pamatrases beigās tagad sabiezēja un kondensējās, sevi nodalot strauji attīstošā skeletveidīgā formā ar nervu , muskuļaudu un citām sistēmām savienojumā ar konkrētu specifisku funkciju orgānu parādīšanos; tādā veidā izveidojās pirmās patiesi cilvēciskās būtnes. Pamatrases sākumā vairošanās veids bija ar ķermeņa virsmas dzīvības "izsvīdumu" vai šūnu izdalījumiem, taču, ķermenim sacietējot un pielāgojoties, reproduktīvo šūnu ražošana lokalizējās konkrētos orgānos un pēcnācēju radīšanas notika caur olu perēšanu. Vēlāk šīs cilvēku olas netika izdētas kā mūsdienu putniem, bet ievērojami saraujoties izmērā, izveidojās un apaugļojās ķermeņa iekšienē sākumā jaunavīgā veidā. Pirms parādījās patiesas dzimuma atšķirības, bija diezgan ilgs androgīnās vairošanās periods, kad laiku pa laikam androgīnie cilvēki dzemdēja indivīdus, kuros dominēja viens vai otrs dzimums. Laikam ejot, šādas neregulārās parādīšanās kļuva arvien biežākas, savukārt, androginitāte samazinājās, un beigās parādījās īsteni dzimumi kā mēs to saprotam šodien. Šis process izstiepās simtos tūkstošos, pat dažos miljonos gados.

Taču daudz svarīgāk par bioloģiskajiem faktiem bija prāta pamošanās, pašapzinoša domāšana, ko ievadīja izcelsme no manasaputrām, kas sākumā ne tikai projicēja savas pilnās patības apzināšanās dzirkstis vientiesīgajā un ne- domājošajā agrīnajā cilvēcē, bet kuri turklāt arī veicināja prāta parādīšanos tādā veidā, ka tas beigās dažādās pakāpēs kļuva kopīgs visai cilvēku daudzveidībai.

Ceturtā pamatrase

Bieži saukti par Atlantiem, teosofiskajā literatūrā- zemes sistēma, ko viņi apdzīvoja. Tā nevis pēkšņi, bet pārklājoties sekoja trešajai tā sauktajai Lemūriešu rasei. Ceturtās pamatrases laikā un īpaši ceturtā apļa laikā cilvēce sasniedza dziļāko materialitātes fāzi. Ceturtā pamatrase dzīvoja aptuveni vienā laikā ar 19. gs. beigu daļā tā saukto terciāro laikmetu, un tai pienāca gals laikmetā, ko sauc par vidējo miocēnu. Tā pastāvēja miljoniem gadu.

Ceturtās pamatrases cilvēku vairumam, salīdzinot ar mūsdienām, augums bija gigantisks, un tas ir viens no pirmsākumiem vispārējai tradīcijai par milžiem uz zemes tālajā senatnē. Viņu agrīnā valoda bija vienzilbīga, un nāca no trešās pamatrases pēdējās daļas, tomēr raksturojoša ilglaicīga pazīme bija aglutinējošs [18] veids, bet fleksīva[19] valoda parādījās piektajā pamatrasē. Vairošanās veids bija seksuāls, kāds tas bija jau trešās pamatrases beigu daļā. Pēc tam, kad ceturtā pamatrase sasniedza savu zenītu, zināmas mazāk attīstītas ciltis nodevās rasu sajaukšanai ar visvairāk attīstītajiem, tobrīd vēl eksistējošajiem pērtiķveidīgajiem, kas bija pēcteči iepriekšējiem pārstāvjiem no trešās pamatrases sajaukuma ar tīru pērtiķu sugu. Šis rasu sajaukums izveidoja hibrīdu dzimtu, no kuras izcēlās cilvēkveidīgie pērtiķi.

Bija vērojams laikmetiem ilgstošs naidīgums starp augstsirdīgajām un egoistiskajām ceturtās pamatrases daļām, kas turpinājās caur dzimstošās piektās pamatrases āriju adeptiem un nobeidzās ar pilnīgu triumfu; tomēr izņēmums ir Atlantu melnās maģijas karma, kas vēl tagad kaitē mūsu piektajai pamatrasei, jo mūsdienu cilvēkos ir iemiesojušās Atlantu laikmeta būtnes. Ceturtās pamatrases cilvēces pēcteči pat vēl tagad ir zemes iedzīvotāju vidū kopā ar strauji izmirstošām trešās pamatrases atliekām un to dažādajiem sajaukumiem.

D globusa ceturtā apļa ceturtās pamatrases laikā evolūcija sasniedza šīs planētas manvantaras cikla viduspunktu, un ieejas durvis uz garīgas un intelektuālas evolūcijas stāvokli, kas saucās cilvēku valstība, tika aizvērtas. Visām būtnēm zem cilvēkiem (un, iespējams, arī augstākajiem cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kas eksistēja pirms šī laikmeta) ir jāgaida līdz nākamajam secīgajam aplim pirms pat augstāko dzīvnieku valstības pārstāvji varēs pāriet uz cilvēku stadiju. Visas zem- cilvēka valstības laikam ejot uzrāda tendenci izmirt, jo šo valstību monādes planētas manvantaras atlikušajā daļā pāries latentā stāvoklī; viņu iespēja evolūcijai cilvēka stadijā pienāks atkal nākamajā planētas manvantarā.

Piektā pamatrase

Tagadējā cilvēku rase uz Zemes. Piektā pamatrase uz globusa D ceturtajā aplī izveidojās no sākum- rases ceturtās pamatrases vidū un, laikam ejot, sāka apdzīvot zemi, kas kopš tā laika pakāpeniski pieņēma tagadējos kontinentu sadalījuma apveidus. Tā, tāpat kā visas citas pamatrases, ir iedalīta septiņās apakšrasēs, un, savukārt, tās- atkal sīkākos dalījumos. Patlabanējā dominējošā apakšrase ir piektā no tās sākotnējās ceturtās apakšrases, tikai nedaudz aiz mūsu pamatrases visdziļākās materialitātes punkta.

Vispārējā nozīmē piektā pamatrase faktiski ietver daudzus un ļoti dažādus "krājumus", kas patlaban eksistē uz zemes, vienkārši tādēļ, ka tie visi dzīvo piektās pamatrases laikā, lai gan daudzi no šiem uzkrājumiem ir tieši ceturtās pamatrases pēdējās apakšrases pēcnācēji, kas ir vairāk vai mazāk sajaukti ar piektās pamatrases raksturīgām pazīmēm. Piemēram, ķīnieši, kaut gan ir ceturtās pamatrases pēdējās apakšrases pēcnācēji, tikai tāpēc, ka dzīvo piektās pamatrases laikā, tiek uzskatīti par piektās pamatrases cilvēkiem, un no tiem patiesi ir visvecākie. Semīti ar visiem saviem iedalījumiem ir uzskatāmi par agru piektās pamatrases atzarojumu, un nevis par radikāli atšķirīgu rasi.

Piektā pamatrase dažkārt tiek saukta par Āriju[20] rasi, vienīgi tādēļ, ka Indijas āriji ir pastāvošs piemērs piektās agrīnajiem atzarojumiem, taču termins "āriji" nav saskaņā ar dažādām etnoloģiskām un lingvistiskām īpatnībām, kam parasti šo vārdu piemēro. Šo pamatrasi raksturo fleksīvas valodas kā grieķu vai sanskrits. Piektās jeb āriju rases simbols ir "tas, kas ir vissvētākais simbols līdz mūsdienām- bullis (un govs)" SD II, 533.

Sestā pamatrase

Sestā pamatrase sekos pašreizējai piektajai, ko dažkārt teosofiskajā literatūrā dēvē par Āriju rasi, jo Indijas āriji bija daļa no sākotnējās piektās pamatrases pirmās apakšrases . Ir jāpievērš uzmanība, lai nesajauktu sesto pamatrasi ar piektās pamatrases sesto apakšrasi, kurai, kā norādījusi Blavatska, Amerikā ir veidošanās procesa iedīgļi; un agrīnākie pionieri, lai gan jau sākuši parādīties, vēl vairākus gadu tūkstošus nebūs daudzskaitlīgi. Sestās pamatrases priekšdarbi tiks veikti Amerikās piektās pamatrases sestās un septītās apakšrases laikā. Kad pienāks laiks, tad šī nākotnes sestā pamatrase būs uz zemes dominējošā, un parādīsies jaunas zemes, bet daudzas no tagadējām zemēm tiks appludinātas. Globusa virsma ar laiku, saprotams, tiks pilnībā izmainīta, un tad būs vairāk sauszeme nekā ūdens (tāpat kā tas bija ceturtās pamatrases gadījumā).

Sestās pamatrases laikā cilvēki augumā nebūs milzīgi (kādi tie bija trešajā un ceturtajā pamatrasēs), jo garīgums būs pārākumā un materialitāte samazināsies tā, ka sestās pamatrases laika beigās garīguma attīstība būs salīdzināma ar to, kāda tā bija otrās pamatrases laika sākumā, tomēr ar papildus pievienotu evolucionāru pieredzi, kas sasniegta iepriekšējo pamatrašu laikā. Raksturīgās dzimumu pazīmes pamazām izzudīs, un cilvēce atkal lēnām kļūs androgīna. Atvases dzims vispārīgi līdzīgā veidā tam, kāds bija pārsvarā otrās un agrās trešās pamatrases periodā; uz sestās nobeigumu cilvēcē sāks izpausties pirmās krijašakti vairošanās parādības- vairošanās ar gribas un iztēles palīdzību. Sestās pamatrases noslēgumā cilvēce uzrādīs neatlaidīgi pieaugošu attīstības tendenci no miesīgiem uz vairāk ēteriskiem ķermeņu ietērpiem. Šīs dažādās izmaiņas ir uzdevumi, kas būs relatīvi pilnīgi jāievieš noteiktos sestā apļa laikos, jo gaidāmie notikumi uz to norāda jau iepriekš. Sestā pamatrase patiesi, salīdzinājumā ar mūsu piekto, būs vairāk garīgi, intelektuāli, psihiski un pat fiziski progresējusi; un cilvēces "adeptības" un "mahatmības" spējas, salīdzinājumā ar tagadējo stāvokli, būs sasniedzamas ievērojami vieglāk.

Ar katras pamatrases atnākšanu saskaņotā izpausmē ienāk jauns kosmiskais elements un parādās jauns fiziskās maņas aparāts, tādā veidā cilvēce sestās pamatrases laikā attīstīs tā saukto sesto maņu. Piektais kosmiskais elements, ko bieži dēvē par aiteri jeb ākāša- tattvu, sasniedza attīstību, kas proporcionāla cilvēces evolūcijai ceturtajā aplī piektās pamatrases laikā; un sestais kosmiskais elements līdzīgā veidā parādīsies cilvēces evolūcijas gaitā sestajā pamatrasē. Turklāt, tāpat kā katrā pamatrasē ieradās manušja- buddhas [21], lai vadītu cilvēci, tā arī viens parādīsies sestajā pamatrasē nākotnē.

Septītā pamatrase

Septītā un pēdējā kāda apļa un planētas ķēdes kāda no globusu pamatrase. Atsauces gandrīz vienmēr ir par zemes ķēdes D globusa ceturtā apļa septīto pamatrasi. Tās īpašības tikai mazākā mērā ir analoģiskas septītajam aplim, un ietekmētas ar apstākli, ka tā pieder ceturtajam aplim. Atgriešanās pie šķīstības stāvokļiem, kas bija pārsvarā apļa sākumā, taču šī atgriešanās nenozīmē iešanu atpakaļ, bet izstarojošu evolucionāru atvēršanos uz punktu, kur cikliskās kustības atgriež visas lietas atpakaļ tajā pašā plānā, taču augstākā pakāpē. Lielie Adepti un Iesvētītie- šeit īpaši attiecinot uz D globusa ceturtā apļa septīto pamatrasi,- radīs lielāku skaitu nevainojamus prāta-dzemdētus dēlus, būs buddhu rase- dieva dēli, un tiks atjaunota krita laikmeta tīrība (SD II, 274, 483). Neredzamais Ziemeļpola kontinents atkal kļūs redzams, un parādīsies bodhisattva [22] Maitreija (SD I, 328, 470). Septītais elements parādīsies kā uzdevums, tomēr nekļūs pilnībā redzams līdz septītajam aplim. Šajā rasē atgriezīsies kādi no Lielākajiem Adeptiem.

Juga

Skr. Juga- laikmets, ēra; Pasaules laikmets, kas iedalās četrās daļās- satja juga, treta juga, dvapara juga, kali juga- tie ir manvantaras ciklā viens otram sekojoši. Katra juga tiek ievadīta ar periodu, ko Purānās sauc par sandhja- (krēsla, pārejas periods, pirmsākums), un pavadīta ar citu līdzīga garuma periodu, ko bieži sauc par sandhjansa (krēslas daļa). Katrs no šiem pārejas periodiem ir viena desmitā no katras jugas. Četru jugu kopums vispirms tiek izskaitļots dievišķajos vai dievu gados- katrs tāds gads ir vienāds ar 360 mirstīgo cilvēku gadiem. Tādējādi mums dievišķajos gados ir:

Juga Dievišķie gadi Cilvēku gadi[23]
Satja jeb Krita juga 4000
Sandhja 400
Sandhjansa 400
Kopā: 4800 1 728 000
Treta juga 3000
Sandhja 300
Sandhjansa 300
Kopā: 3600 1 296 000
Dvapara juga 2000
Sandhja 200
Sandhjansa 200
Kopā: 2400 864 000
Kali juga 1000
Sandhja 100
Sandhjansa 100
Kopā: 1200 432 000
Mahājuga (Pavisam kopā:) 12 000 4 320 000

No šīm četrām jugām mūsu rases periods ir kali juga (melnais laikmets), bieži saukts par Dzelzs laikmetu, un ir sacīts, ka tas iesācies ar Krišnas nāvi, parasti norādot 3102. g.p.m.ē. Šīs jugas neskar visu cilvēci vienā laikā, kā, piemēram, kādas [noteiktas] rases, jo tām ir savu individuālo ciklu gaita, un tās ir vienā vai otrā jugā, kamēr cita rase ir atšķirīgā ciklā. Rinda no 4,3,2,1, kam saskaņā ar apstākļiem ir vai nav pievienoti papildus skaitļi, ir arhaiskā ezoterisma sakrālie aprēķini, kas parāda, ka katra atšķirīgā juga (mazākā iekļauta lielākajā) tiek pārvaldīta ar tām pašām periodiskajām un regulārajām virknēm, un aprēķini nav vienkārši.

"Visām rasēm ir pašām savi cikli, un tas izraisa lielas atšķirības. Piemēram, tad, kad Atlantu ceturtā apakšrase tika iznīcināta, tā bija savā kali jugā, turpretim piektā bija satja jeb krita jugā. Tagad Āriju rase ir kali jugā, un tajā pastāvēs vēl 427'000 gadus, tajā pat laikā dažādas "dzimtu rases" kā "semītiskā, hamītiskā [24]" u.c. ir pašas savos atšķirīgajos ciklos. Nākamā sestā apakšrase, kas var sākties ļoti drīz, būs satja jugā (Zelta laikmetā), kamēr mēs plūksim kali jugas netaisnības augļus."(SD II, 147, piez.)

Četras jugas attiecas uz katru pamatrasi, kaut gan patiesībā pamatrase no tās individuālā sākuma līdz savam beigu punktam pastāv aptuveni divas reizes garāku laiku par lielo (mahā)jugu kā norādīts tabulā augstāk. Rasu jugas tomēr daļēji pārklājas, jo katra jauna lielā rase dzimst apmēram savas vecāku rases vidus posmā, kaut gan ikvienas rases individuālais ilgums ir saskaņā ar augstākminēto. Rase un tai sekojošā rase uz globusa virsmas var ilgu laiku būt vienlaicīgas tieši daļējās pārklāšanās dēļ.

Tā kā četras jugas ir atspoguļojums cilvēces vēsturē tam, kas notika kā ar pašas zemes tā arī ar planētas ķēdes evolūciju, tad šī paša jugu struktūra ir piemērojama arī lielākā mērogā. Pastāv četru jugu laika posms planētas ķēdes evolūcijā, un tāpat arī vispārīgajā globusa manvantaras laika periodā. Kosmiskās jugas ir daudz garākas par rasu jugām, un caurcaurēm ir piemērojama tā pati vispārējā 4, 3, 2, shēma.

"4320 un pievienoto skaitļu cikla svētums slēpjas tajā faktā, ka skaitļi, kas to veido, ņemti atsevišķi vai savienoti dažādās kombinācijās gan katrs atsevišķi, gan visi kopā ir dabas lielāko mistēriju simboli. Patiesi, vai mēs ņemtu atsevišķi 4 vai 3, vai abus kopā kā 7, vai atkal visus trīs sakaitot un iegūstot 9, visi šie skaitļi ir izmantojami vissvētākajām un okultajām lietām un reģistrē dabas darbības veidu tās mūžīgajā periodiskajā fenomenā [izpausmē]. Tie nekad nekļūdās. Šie skaitļi tam, kas studē dabas noslēpumus, nepārtraukti atkārtojoties, atklāj patiešām dievišķu sistēmu, inteliģentu [apzinātu] plānu kosmogonijā; tas rezultātā dod dabisku kosmisku sadalījumu laikam, sezonām, neredzamām ietekmēm, astronomiskiem fenomeniem, un to iedarbībām, un reakcijām uz laicīgo un pat morālo iedabu. Uz dzimšanu, nāvi un attīstību, uz veselību un slimību. Visi šie dabiskie notikumi pamatojas un ir atkarīgi no cikliskajiem procesiem pašā Kosmosā, un izveido periodiskus spēkus, kas iedarbojoties no ārpuses, ietekmē Zemi un visu, kas uz tās dzīvo un elpo, no jebkuras manvantaras viena gala līdz pat otram. Cēloņi un sekas, citiem vārdiem sakot, ir ezoteriski, eksoteriski un noslēdzoši ezo-ekso-teriski." (SD II, 73-74).


Septiņu un divpadsmit globusu diagramma

Seven globes in four lower planes

Paskaidrojumi daudzglobusu diagrammai

Viss zīmējums kopumā ataino planētas ķēdi kā veselumu, tāpat kā arī atsevišķus planētas apļus. Šis veselums parādās divās dažādās globusu grupās: 7 zemākos globusos (iezīmēti ar burtiem A-G) un piecos augstākos globusos (apzīmēti ar burtiem B', C', D', E', F'), kopā veidojot 12 globusu sistēmu. Visi 12 globusi izvietoti septiņos sekojošos ezoteriskās esamības plānos jeb principos (skat. zīm. no augšas uz leju):

Ezoteriskie plāni Ezoterisko principu/ plānu nosaukums Globusi
1. Ādi vai Pirmais Logoss D'
2. Anupādaka vai Otrais Logoss (Monādiskais plāns) C' un E'
3. Ākāša vai Trešais Logoss (Ātmiskais plāns) B' un F'
4. Buddhi jeb Intuitīvais plāns A un G
5. Manasa jeb Mentālais plāns B un F
6. Astrālais jeb Emocionālais plāns C un E
7. Blīvi fiziskais plāns D

Augstākie trīs plāni (1.-3.) ir arūpas jeb bezformas esamība, bet zemākie četri (4.-7.) ir rūpas jeb formas esamība. Vairāk par ezoteriskajiem esamības plāniem, to atbilstību tattvām un Platona apjomiem skaties šeit>>.

Tā kā maz kas ir pasakāms par trim Garīgajiem plāniem, tad galvenā uzmanība ir pievērsta 7 zemākajiem globusiem, kas apzīmēti ar burtiem no A līdz G. Secībā pirmais, protams, ir A globuss, uz kura veidojas pirmais dzīvības vilnis. Diagrammā A globusa pirmais aplis atrodas tādā pat pozīcijā kā pats globuss pret visu planētas ķēdi, un ir iekrāsots sarkanā krāsā. Uz katra globusa attēloti 7 apļi, kas katrs apzīmēts ar savu atšķirīgu toni, tāpat kā arī katrs globuss no A līdz G iezīmēts atšķirīgā krāsā pēc analoģijas ar varavīksnes spektru un cilvēka septiņām čakrām. Gaismas viļņa frekvence pieaug no sarkanās (viszemākās) līdz violetajai (visaugstākajai).

Krāsu atbilstība čakrām un varavīksnes spektram

Nr. p.k. Krāsa Cilvēka čakras nosaukums sanskritā un latviešu valodā
1. Sarkans Mūlādhāra, pamata čakra
2. Oranžs Svādhisthāna, sakrālā (seksuālā čakra)
3. Dzeltens Maņipūra, saules pinuma/ nabas čakra
4. Zaļš Anāhata, sirds čakra
5. Zils Višuddha, rīkles čakra
6. Indigo, ultramarīns Ādžņā, Trešās acs čakra
7. Violets Sahasrāra, vainaga (kroņa) čakra

Krāsu pielietojums zīmējumā atbilst mūžīgajai evolūcijai no zemākā uz augstāko. Vismazākie aplīši globusu apļu iekšpusē simbolizē dažādos dzīvības viļņus un pamatrases to dažādajās attīstības pakāpēs. Ass N-S (North- South jeb Ziemeļi- Dienvidi) iezīmē attīstības kardinālos punktus: S- visdziļākā materialitāte; N- ķēdes apļa nirvānas sākums pēc visaugstākās attīstības sasniegšanas uz G globusa visā apļa manvantaras laikā. Gaiši zaļie aplīši starp globusiem uz septiņstūra malu viduspunktiem ir laija centri.

Diagramma jāuztver kā visu iespējamo evolūcijas stāvokļu kopums, kas atspoguļo atsevišķās attīstības stadijas to daudzveidībā. Taču process "šeit un tagad" ir kādā noteiktā stāvoklī, un citi nākamie vai aizlaikos bijušie stāvokļi ir tikai kopainas sastāvdaļa. Patlaban mēs esam uz ceturtā jeb D globusa, ceturtajā aplī (zaļā krāsā), piektajā Āriju pamatrasē (mazais pilnkrāsotais aplītis gaiši zilā krāsā) un tās piektajā apakšrasē. Šeit novēlu visiem veiksmes!

Imanuels Kants (Immanuel Kant) par kosmoloģiju un izziņu

Izcilais Apgaismības laikmeta[25] prūšu- vācu filozofs ar Kurzemes un Lietuvas kuršu saknēm[26] savā darbā "Prolegomeni" par Kosmosa izziņu rakstīja sekojošo. "Kas gan var apmierināties tikai ar empīriskajām atziņām visos kosmoloģiskajos jautājumos par pasaules ilgumu un lielumu, brīvību vai dabisko nepieciešamību, jo, lai mēs sāktu kā sākdami, ikviena saskaņā ar pieredzes pamatprincipiem sniegtā atbilde vienmēr rada jaunu jautājumu, kas tāpat prasa atrisinājumu, un tādējādi skaidri parāda visu fizisko izskaidrošanas veidu nepietiekamību prāta apmierināšanā. Visbeidzot, kurš gan neredz,- ņemot vērā, ka viss, ko vien mēs varam domāt un pieņemt saskaņā ar pieredzes principiem, ir caurcaurēm nejaušs un atkarīgs-, ka nav iespējams palikt pie šiem principiem, un, neraugoties uz kādu aizliegumu, nejutīsies spiests, ja arī ne ieslīgt transcendento ideju [jomā], tad katrā ziņā meklēt mieru un apmierinājumu ārpus to visu jēdzienu [ietvariem], kurus viņš var attaisnot ar pieredzi, vēl tādas būtības jēdzienā, kura ideju gan pašu par sevi nevar atskārst iespējas ziņā, kaut arī nevar to atspēkot, jo tā attiecas vienīgi uz sapratnes būtību, bet bez šādas idejas prātam vienmēr vajadzētu palikt neapmierinātam."[27]


Atsauces, skaidrojumi un saīsinājumi

1 Skr. Dhjāni - "apcere, meditācija" + tibet. čohans- "kungs, pavēlnieks", "meditācijas kungs". Literāri: dievišķās Gaismas Kungi jeb kristiešu Erceņģeļi. Dhjāni Buddhas ir intelektuālie arhitekti, dievišķās pasaules augstākās un garīgākās būtnes. Sal. latviskās Vasaras saulgriežu tradīcijās daudzināto Jāni un sanskrita "Dhjāni"!
2 Skr. Pralaija ir redzamā sairšana neredzamajā, heterogēnā sadalīšanās homogēnajā, relatīvi vai absolūti- objektīvais Visums atgriežas vienā no saviem pirmatnējiem un mūžīgi radošajiem Cēloņiem, lai atkal parādītos sekojošajā kosmiskajā rītausmā. Mūsu galīgajiem prātiem pralaija ir kā neesamības stāvoklis, un zemākajā materiālajā plānā tāds tas ir visām esamībām un būtnēm.
3 Skr. laija- "kausēšana, sairšana, izzušana"; no darb.v. saknes - izšķīst, izzust. Nozušanas punkts, nulles punkts, punkts, kur matērijas katrai diferenciācijai ir pagaidu "pārtraukums". Laija centrs ir mistisks punkts, kur lietas izzūd no viena esamības plāna, lai parādītos citā plānā...
4 Skr. rūpa- forma; skr. arūpa- bez formas.
5 Skr. šista (Śiṣṭa)- atlikums, pārpalikums, starpība. Sal. latviešu "šis tas".
6 Atsauces (lpp nr.) uz Mahātmu vēstulēm šeit un turpmāk dotas pēc: The Mahatma letters to A.P.Sinnett from the Mahatmas M. & K.H. Transcribed, compiled, and with an introduction by A.T. Barker, London, 1923
7 SD I, SD II- Blavatsky, H P. The Secret Doctrine, London (1888), Vol. I, II. "Slepenā doktrīna", H.P.B., lpp. numerācija pēc oriģinālā 1888.g. izdevuma.
8 Skr. Manasaputra- literāri: "saprāta dēli"; viedi cilvēki, kas dzimuši no Brahmā smadzenēm
9 Skr. Pitrs jeb Pitri- garīgie tēvi vai senči, arī senču gari; sal. latviešu "velis".
10 Skr. Manvantara- ( manu + antara - "starp"). Starp diviem manu. Manifestācijas (izpausmes) aktivitātes periods. Skr. Manu- no saknes man- "domāt"; cilvēce- domājošu būtņu kopums. "Mazā manvantara ir salikta no septiņiem globusiem, 49 apļiem un 7 obskurācijām; viens solārais periods no 49 globusiem." (Mahātmu vēstules, 97.lpp)
11 Skr. Puruša- ideāls vai kosmisks cilvēks; ezoterikā Gars
12 Skr. Šakti [no darb.v. saknes sak- "spēcīgs, enerģisks"] - universāla enerģija, fohata sievišķais aspekts
13 Tulk.piez. Sestais ir Buddhi princips cilvēkā.
14 Skr. Ādi- tattva (no ādi- "pirmais" + tattva - "princips")- pirmais princips; augstākais esamības plāns
15 Skr. čājā- "ēna, krēsla, kopija"; ezoteriski- personas astrālais veidols vai ķermenis
16 Čājā- dzimšana- cilvēces pirmās pamatrases pirmatnējais, ne-seksuālās radīšanas veids uz mūsu globusa šajā aplī.
17 Tulk.piez. Ceturto apli uz mūsu D globusa. Tekstā par pamatrasēm vēlams saistīt izklāstīto ar cilvēces attīstību uz Zemes.
18 Tulk.piez. Valodniecībā aglutinējošs, no lat. agglutinatio- "pielīmēšana". Atvasinātu vārdu un gramatisko formu veidošanas paņēmiens: viennozīmīgu afiksu (piestiprinājumu) pievienošana nemainīgām saknēm vai celmiem, piem. dārzs, dārzā, dārznieks.
19 Tulk.piez. Valoda, kurā gramatiskās nozīmes galvenokārt izsaka ar ārējām vai iekšējām fleksijām.
20 Latviešu valodā lietojams termins "āriji", nevis agrākais "ārieši". Par sanskrita terminu atveidošanu latviešu valodā skat. Viktors Ivbulis "Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi", apgāds "Zinātne", Rīga, 2013.g., 16.-17; 96.-100. lpp
21 Skr. Manušja- cilvēks. Mānušja- Buddha- cilvēks Buddha, piedzimis cilvēka ķermenī, lai veiktu līdzcietības darbus cilvēcē. Vispārīgi: augsta līmeņa Mahātmas un Lielie iesvētītie.
22 Skr. Bodhisattva (no Bodhi- viedums + sattva- būtība)- Tas, kura būtība kļūst Gara spejas (inteliģence). Eksoteriski- tas, kurš nākamajā vai dažās turpmākajās inkarnācijās var kļūt par Buddhu.
23 Tulk.piez. Cilvēku gadus iegūst Dievu gadus reizinot ar 360.
24 Tulk.piez. Vecās derības Hama pēcnācēji; Hams- Noasa dēls.
25 Skat. šeit>>http://lv.wikipedia.org/wiki/Apgaismības_laikmets
26 Skat. otro atsauci šeit>>http://de.wikipedia.org/wiki/Immanuel_Kant
27 Citēts pēc Imanuels Kants "Prolegomeni", Zvaigzne, Rīga 1990.g., 110.lpp. No vācu val. tulkojis Rihards Kūlis.